Emocionālais faktors

Reiz dzīvoja Viņa, kura savā iekšējā būtībā bija kā maza meitene, klusa un jūtīga bija tai dvēsele.  Ar nedrošības pilnu skatu tā uzlūkoja pasauli, meklēja kādu, kas pateiks kas Viņa īsti ir, kam pieder, kam Viņai vajadzētu piederēt no visas sirds...

Gāja laiks un Viņa lasīja no zemes izbirušās “masku” lauskas un slēpa tās, lai neviens  neredzētu Viņas Dvēseles sāpes un ilgas pēc savas personīgās Brīvības! Viņa rotaļājās ar savu Ēnu, cienāja to ar zemenēm, un tēloja dažādas teātra etīdes, lai tikai ēna neatklātu pasaulei Viņas noslēpumus...

Kādu dienu lasot savas izbirušās maskas Viņa sastapās ar kādu ceļinieku, kurš Viņai jautāja: “Kādēļ, kas Jūs esat, un kurp ejat? Turot rokās savas, drudžaini sagrābtās lauskas - Viņa viņam atbildēja! Ar ceļinieku Viņai izveidojās siltas attiecības, jo abiem izrādījās līdzīgs ceļa mērķis – patiesības meklējumos.

Ceļš veda kalnā un lejā, caur purvainiem un brišņainiem grāvjiem un sāpīgām atklāsmēm par sevi – Viņa turpināja savu ceļu cik spēka, jo brīžos, kad vēlējās padoties Viņa mēdza apskatīties caur plecu uz savu ceļinieku, kurš nenoguris tai norādīja – UZ PRIEKŠU!

Sastaptie cilvēki mācīja mīlestību, jo norādīja uz kļūdām un bija nežēlīgi. Viņa aptvēra, ka atbilde uz visiem jautājumiem nebūs nekad, bet Mīlestība, ko Viņa mācās ceļā, paliks mūžīgi!

Māksla būt kopā.

NO SARUNU CIKLA / DRAUDZENES /

Tu daudz skumsti, bet turpināt būtu stulbi un pat nežēlīgi, jo pasaule ir pilna ar dāvanām. Tajā ir viss, kas Tev ir vajadzīgs. Pēc kā Tu ilgojies visvairāk? Pēc mīlestības? Pēc sapratnes? Pēc atbalsta? Meklē tur kur tā daudz. Atrodi Sievieti, kura prot mīlēt, un komunicē ar viņu kā māti. Atrodi domubiedrus un baudi viņu atbalstu. Lūdz Dievu. Viņš spēj iedot Tev drošību un mīlestību...

Eh, paldies - tas ir tik dziedinoši apzināties, ka esi pasaulē, kura pilna mirdzošu bagātību! Un Tu esi pilnīga un tikai Tu vari uzņemties atbildību pār to ko vēlies...

Un jauns cēlien var sākties!!! Paldies mīļā! Paldies! To nevar pateikt, noteikt, pieteikt..jo tas ir neizsakāms, cik ļoti svarīgs ir bijis saskarsmes pinkts un ceļš kopā. Tu zini, es zinu - un tas ir SKAISTI! Kā dzimsts SIEVIETE! Tas vispār ir fenomens! Mēs nobaud'jām katru sūro kumosu un piepildījām savu dvēseli ar nesatricināmu SPĒKU! Mums ir jāsaprot, ka viss ir mūsos PAŠĀS! Pa ceļam viena otru atbalstot, - kaut kā esam tikušas uz priekšu!Apsveicu Tevi no SIRDS un DVĒSELES! Dvēseles cilvēki ir mūsu atspulgs - Tu saproti, ka esam LĪDZĪGAS un tajā pašā laikā PAŠPIETIEKAMAS, lai izvēlētos SAVU!?

Mīlu. Cienu. Esmu ar Tevi mūžam.

Amen.

Tu zini?! Tu esi drosmīga un es esmu lepna par drosmīgajām!

Tad, kad Tevi noliek uz "lāpstiņām" Tu sāc izmantot savus apbrīnojamos iekšējos resursus un tikai tad Viss sākas!

Es esmu laimīga par Tavu laimi

Mīlulīt - es gavilēju kopā ar Tevi!

"Šogad egli Ziemassvētkos iekāru lampā!", tā Viņa vienkārši pasaka un apkārt viss ievibrē ļaušanās plūsmas krāsās....tā it kā viss ir iespējams! :))))

Plkst: 4.00 no rīta jūra ir violetīgi rozā maigumā, gluži kā sapnis. Maigā miegā dzirdu lietus piles pakšķēšanu...pak..pak..pak..pak.. Viss pārvēršas brīnumā! Sajūtu Dievišķu pieskārienu....par apgaismību ir daudz dzirdēts, un nodomāju, ka satikšanās ar šo bija Dievišķa! Vai tas bija nakts dziedājuma rezultāts mežā vai mēness ceļa gaismas hipnoze?! Varbūt tā bija Viņa - burve, kas man līdzās, ik pa brītiņam atver durvis un saka - "re, paskaties cik pasaule ir skaista! beidz iedziļināties un filozofēt," - viņa man bieži saka!  Domāju par to vēl šodien...  

Un tagad eju savu ceļu ar pilnu jaudu, dažreiz kā buldozers nesaudzējot ne nieka no tā kas ir bijis, kas sevi ir izsmēlis...lai ienāktu jaunais, pilnīgi nezināmais par Sevi! Paradoksālākais ir tas, ka izdarot izvēli doties šā "jaunā" meklējumos es aptveru, ka esmu kopā ar kādu brīnišķu elfu! Šī savienība runā ar manu patieso būtību un es sajūtos dzīva, drosmīga izaicināt sevi un galvenais, - es atradu Savu brīnišķigo "iekšējo bērnu"...