p.s "Sieviete, kura mājo ezerā"

"...reiz naktī

skan sirds klauvējiens pie durvīm.

Tur miglā stāv sieviete ar zaru matiem un dūņu drānām,

ezera zaļā ūdens aprasotām.

Viņa teic: "Es esmu Tu un esmu nākusi no tālienes.

Seko man, jo man Tev kaut kas jāparāda...""

Viņa pagriežas, lai ietu, apmetnis paveras,

Un pēkšņi - zeltaina gaisma....itin visur zeltaina gaisma..."

/pirmatnējo sievieti sevī meklējot/